8. J. v. Sivers, Smilten (Riga 1872.); Fr. Bienemann, Livl. Sagenbuch, 108, 140. LP, VII, I, 374, 10.

Jau bija saradušies strādnieki no visas apkārtnes (Smiltenes baznīcai) būves materiālu pievest. Akmeņus lauzuši apkaimes laukos, pļavās, šūnu akmeņus Raunā; no māla pagatavojuši arī kārniņus : bedrēs iejāvuši mūrējamos kaķus - visi priekšdarbi veikušies brangi ; bet kad sākuši pašus mūŗus celt, tad ko drenu uzcēluši, tas līdz saules lēktai nojaucies. Izgājušas baumas, ka velns, ceļamo darbu traucēdams, negribot kristīgai ticībai ļaut izplatīties. Nelīdzējis itin nekas, kaķi kopā neturējušies. Bet drīzi tomēr izdibinājuši pretspēku. Lai uzmeklējot šķīstu jaunavu, kas, dzīvību Dievam atdodama, ļautos iemūrēties baznīcas mūrī, tad ļaunais ceļamo darbu nespēšot aizkavēt. Beidzot uzdabujuši dievbijīgu jaunavu, kas ellei par spīti apņēmusies dzīvību ziedot. Garīdzniekiem un laužu pulkam dziedot, tad arī ziedojuši to tai pārliecībā, ka Dievam tāds darbs tīkams.

P i e z ī m e. Arī šo teiku esmu dzirdējis, bet atkal neminot velna Meitene, ko iemūrējuši, apsolījusies glabāt baznīcas atslēgas. Trīs dienas vēl dzirdējuši mūrī meiteni raudam. P. Š.