1. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 146,118.

Reiz darbinieki gulējuši rijā un sapļāpājuši līdz pusnaktij. Tagad norunājuši valodas nobeigt, lai iemigtu; bet ne domas gulēt: klonā sāk kaķi ņaudēt, skaidri uz postu. Visi pieceļas, sadedzina ugunis un iet raudzīt, nekā ieraudzīt. Pasmejas un liekas atkal pie miera. Necik ilgi - ņaud atkal. Nu izmeklē malu maliņas - kā nekā, tā nekā. Tagad visi apņemas nemaz neklausīties uz trokšņotājiem un ja arī desmitreiz ņaudētu. Apņemas gan, bet taču neizdarīja: jo domā aizmigt, jo miegs ne prātā. Beidzot viens vecīgs vīrs apķeŗ: «Skatīsimies caur durvju šķirbu, varbūt ka tad piedarbā ko ieraugam!»

Jā, paskatās: piedarba durvis vaļā un seši runči mēnesnīcā tik vienādā rakstā kul, ka šiem īsti ko paskatīties. Un spriguļu sitieni citādi neklaukšķ, kā: ņau, ņau, ņau! Tīri brīnumi, ko nu darīt? Beidzot darbinieki norunā vērt durvis uz rāvienu vaļā un tad raudzīt kūlējus noķert. Bet kas to dos - kā veŗ, tā visi nozūd ne čiku ne grabu.