2. Elvīra Priediņa Rendas pag.

Rendas pagastā pie Bērzu mājām ir bijusi veca pirts, tagad tās jau sen vairs nav un no viņas palicis uzkalniņš un viens liels akmens. Netālu no akmens atrodas neliela graviņa. Šīs vietas vēl tagad pie ļaudim, apkārtējās mājās, stāv nelabā slavā, bieži vien tur redzot spokus.

Vecā pirtiņā dzīvojis kunga laikos kalējs. Reiz kungs sadusmojies uz kalēju, padzinis viņu no pirtiņas un viņa vietā ielicis pirtiņā dzīvot divus vecīšus. Vecīši bijuši laimīgi, ka nu tiks paši savā kaktiņā, jo kungs bija sacījis, lai viņi te dzīvojot, kamēr nomiršot. Vakarā vecīši iegājuši laimīgi gulēt, bet caur snaudienu dzirdējuši smēdē kaļam. Vīrs domājis : «Kas tad tur nu varot kalt? Ne vairs laktu ne āmuru - man tik skan ausīs. Arī sieva domājusi tāpat. Otrā vakarā kalšana turpinājusies, vecīši sarunājušies un gājuši bijušā smēdē skatīties, bet līdz ko viņi durvis attaisījuši, kalšana mitējusies. Viņi nav arī izraudzījuši nevienu cilvēku. Apmierināti gājuši abi atpakaļ, bet līdz ko durvis aizvēruši aiz sevis, kalšana atkal sākusies. Vecīši sabijušies un gājuši pie kunga. Kungs licis atsaukt kalēju uz muižu, bet tas par kalšanu nekā nezinājis. Kungs tam nav ticējis un vedis kalēju uz pirtiņu, lai viņš parādot, pa kādu caurumu tiekot smēdē. Ejot uz smēdi, kalējam netālu no pirtiņas aizķērusies kāja un viņš pakritis. No kritiena smagi nodunējusi zeme, radusies neliela graviņa un kalējs bijis beigts. Pirtiņā tomēr neviens nav varējis dzīvot: kā metusies tumsa, tā kalšana sākusies un turpinājusies līdz gaismas ausmai. Beidzot kungs devis pavēli pirtiņu noārdīt, kokus sadedzināt un akmeņus izkaisīt mežā. Otrā rītā, par brīnumu, uzkalniņa galā atradies liels akmens, kas arvien stāvējis tai pašā vietā, lai to likuši kur likdami. Naktīs uz šī akmeņa varējuši arvien dzirdēt kaļam. Šo teiku zin viss pagasts, un labprāt apiet šai vietai ar līkumu un tāpat akmeni arī neviens neaiztiek, kaut gan tagad kalšanu vairs nedzird.