13. A. Vaskis Tukumā.

Smārdes pagastā Kalnbičuļa rijā senāk spokojumos. Reiz rijā gulējis mironis. Kad vien gājuši rijā - mironis gulējis uz mutes, bet uz zārka mālas tupējis krauklis, kas cilvēkiem nākot, izlaidies pa rijas lodziņu ārā. Naktīs rijā bieži dzirdēts kuļam ar spriguļiem, zirgu skriešana un pātagas cirtieni - arī spēlēšana bijusi dzirdama. Reiz vecais Bičulis svētdien pusdienas laikā aizkūris rijas krāsni. Pēc krāsns iekuršanas apgūlies uz malkas pagalēm. Te viens raustot pie kājām. Bičulis savilcis kājas un gulējis tālāk. Te atkal kāds raujot pie kājām un saucot : «Ej nost ! » Bet Bečulis guļot tālāk. Tad rāvējs rāvis tik stipri, ka Bičuli aizsviedis rijas vidū uz klona. Bičulis tad izbijies no tiesas un meties pa rijas lodziņu ārā. Izstāstījis notikumu arī brālim. Brālis tik smējies vien un teicis, ka nieki vien esot. Mājas puiši, kādi pieci cilvēki, nolēmuši iet nakti pārgulēt rijā, lai pierādītu, ka spoku tur nav. Aizgājuši gulēt. Te necik ilgi dzird, ka no krāsns spēlējot: čikā, čikā! Laikam kāds baidot. Gājuši meklēt spēlētāju, bet tādu nevarējuši atrast. Saņēmuši grābekļus un dakšas, likušies atkal gulēt. Bet ne cik ilgi, ka atkal spēlējot: bukā, bukā! Tā nebijis rijā miera gulēt un nākuši atpakaļ uz māju.