1. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 145. 117.

Vienās sudmalās divi malēji sarunājas tā: viens mals pa dienu, otrs pa nakti. Nakts malējs vakarā aizslēdz visas durvis no iekšpuses un nu tik maļ. Te ap pusnakti izlien no dzirnu akmeņu apakšas kāds vīrs bez galvas un tuntuļojas šim gar kājām. Malējs paspeŗ ar kāju bezgalvi un neliekas ne redzot. Ķēms turpat nozūd. Otrā naktī izlien no dzirnavu akmeņu apakšas vīrs ar galvu; tik galva ērmoti zemāka par kamiešiem. Malējs paspeŗ ar kāju, ķēms nozūd. Trešā naktī izlien no dzirnavu apakšas vīrs ar galvu uz krūtim un tik gaŗām ausim, kā labs slotas kāts. Tagad malējs aptura akmeņus un steidzas pie dienas malēja iekšā.

Nākošu nakti nu ies dienas malējs malt. Šis aizslēdz visas durvis, ka ne pelīte iekšā tikt un tad tik maļ. Bet ap pusnakti izlien no dzirnavu akmeņu apakšas liels melns suns un skatās zvērošām acim uz malēju. Šis paspeŗ ar kāju, suns nozūd. Otrā naktī tāds pats. Tomēr šoreiz tas nespeŗ vis ar kāju, bet steidzas otru malēju modināt. Kā iet otru modināt, tā suns durvim priekšā un nelaiž. Nekā darīt - jāpaliek.

Trešā naktī malējs tā vairs plikām rokām neiet: paņem pīlādžu nūju līdz. Ap pusnakti izlien liels vīrs no dzirnavu akmeņu apakšas un grasās malējam virsū brukt. Bet malējs kā speŗ ar pīlādža rungu, tā lielais vīrs krīt kaklu lauzdams, kukurīšus mezdams. Tomēr sudmalas acumirklī apstājas, jo resnais velbomis pārlūzis trijās vietās no vīra kritiena.