Vadātājs neredzams, jeb nenoteiktā veidā.

3. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV. 1894. LP, VII, I, 942, 3.

Māņi parādoties cilvēkiem vai nu redzamā jeb neredzamā veidā. Mānis gājējus apmulšina šādi. Kāds gājis svētdienas vakarā no ciema uz mājām. Lai mājas ātrāki sasniegtu, tas devies taisni pār pļavu, pa kurieni ejot visu ceļa gabalu var noiet piecpadsmit minūtēs. Bet brīnumi iet un iet - māju nevar sasniegt. Tas apstājas, apskatās un apdomājas, kur atrodas. Vieta būtu pazīstama, bet uz kuŗu pusi būtu jāiet, lai mājas atsniegtu, nezina. Uz laimi sāk iet atkal, bet māju atrast nav iespējams. Gājējs piekusis, saskaities uzmeklē kādu cinīti un noliekas turpat gulēt. Kad gulētājs atmostas, ir liela gaisma, un tas ierauga, ka atrodas uz māju tuvumā esoša kalna, pašā kalna virsotnē, uz līdzenas vietas, bet nevis uz cinītes. Tā kā tanī naktī bijusi liela rasa, tad no nosliedētās zāles redzējis, ka visu nakti gājis kalnam riņķī apkārt un beigās uzskatījis paprāvo kalnu par cinīti, uzkāpis uz tā un apgulies. Vietas, kurās maldina ir pa lielākai daļai uzkalnīši, vai purvi, dažreiz arī tādas, kur senāk stāvējušas ēkas, bet ir šīs vietas neatrodas tālu no purva vai kalna.

P i e z ī m e. Raudaviete no Bērzaunes raksta (Efn. III l893.), ka viens vīrs braucis no rīdzinieku pavadiem uz māju un, krēslai metoties, uzbraucis uz mazu ezeriņu. Nu braucis un nevarot tikt mājā. Te tuvākajā mājā dziedājis gailis, tad tikai noģidis, ka vēl esot turpat uz ezeriņa. Rītā no mājas gājis skatīties un tad redzējis, ka bijis pa ezeriņa virsu riņķī vien braucis. L. P.