Vadātājs neredzams jeb nenoteiktā veidā.

4. J. Kriķis Startos. Etn. III, 1893. LP, VII, I, 943, 5.

Reiz vienam raunēnietim atgadījies pa Raunas upi pie Zviedru tilta krietni izpluncīties. Viņš vienā tumšā rudens naktī braucis no Valmieras uz māju. Lapsu kalnos (1 versti no Zviedru tilta) uznācis snaudiens, lai gan nemaz nebijis dzēris. Kad atmodies, atradies tekoša ūdens priekšā, kuŗā zirgs gājis taisni vien iekšā, lai gan visā spēkā turējis zirgu grožos cieti. Tā zirgs gājis labi ilgi pa labi upi un šis, iekšā sēdēdams, arī samircis līdz kaklam, tā ka ne vīlītē vairs no sausuma. Beidzot pazudis arī zirgs un tad šis bridis upē iekšā un atkal ārā, nemaz neatskārzdams, ka tas slikti, jo ūdens bijis ļoti auksts. Visā tai laikā izrādījies, itkā kāds šo vadātu, no paša prāta vairs nebijis ne jēgas. Kad nu bijis līdz beidzamam izsalies un tuvējā Zviedru kalna mājiņā gailis aizdziedājies, tad šim sākusi pamazām griezties vecā sapraša atpakaļ : žigli kāpis upes krastā un gribējis iet uz tuvējo māju sildīties, kad nejauši Baltai silā uzgājis savam zirgam virsū, kas starp divi priedēm bijis iespiedies. Viņš lūkojies ratos un atradis, ka tie un viss, kas tur iekšā, gluži slapji, ta tad patiesi braucis pa Raunas upi. Drūmajā mežā drīzi sākuši zobi no sala klabēt. Tad šis licies ratos un laidis aulekšos līdz Vieķa krogam, kur tad žāvējies un sildījies līdz otrai dienai pāri.