5. E Dunsberģis Dundagas Kubeles skolā. LP, VII, I, 944, 6.

Priekš kād simt gad, kad mēs vel bi dzimt ļouds, mums pašems nebi nekād tiess, nekād likem, nekād var, bet bi vis tīr kung ziņē vien un viš vare a ļoudem dārt, ko vien viš gribe: ko viš gribe žēlt, to viš žēle, un ko viš gribe sodt, to viš sode, kā ju to diezgan zine. Tad kādē muižē bi tād vager, labs, paklousīgs un uzticams kung kalps, kas visres labprāt isdare sov kung prāt, cik vien vardem. Kungs viņ e lab isture. Vienreiz es vairs nevar atscerties - ko tie dārnik bi apsvainšes un kung sakaitneš un kungs tos bi lics nežēlig nokokt. Cit tā teic, ka tas vager viņs netaisen pi to kung bi apsūdzes. Nabag dārnik vairs nevardem tād netaisan strāpšen isciest, jo viš, tas vager, ju viņs dažreiz tā netaisen bi apsūdzes un lics nokokt - tā tad vienreiz šie nabag vīr sarune kopē, ka jaiet uz Vent sūdztes par tād netaisan strāpšen. Un riktig - tie āsiet us Vent un iesīadz. Nu i ziņ šorp us muiž, ka tam vagrem jaiet us Vent āsbildantes par sov netaisan sūdšen un strāpšen. Tiem dārnikem ir jaiet ē. Šie nu gar isteic vagers netaisan dzīvšen, bet vager apzvēr taisen un svēt, ka tas nav ties, ko tie dārnik sūdz, un ka viš vis taisen dares. Dārnikem par viņems taisan sūdšen ties vel nospriež strāp klāt. Tie, nabadziņ, iet nouddam us mājām. Bet vager brouc ziņgdem. Viš bi gan noskums broucs us Vent, bažmes, kad tik dimžēl tie dārnik neizdabe taisneb, jo it niek vains dēļ viš viņs bi briesmig sasits ; bet nu viš bi lustigs, ka tos bi vares pārzvērt. Tā priecigs viš isbrouc no Vent. Krēsals ju metes. Viš paskrej tiems dārnikem gaŗem, un tiems ne virsē nepaskatmes, usšouj sovam bērem, le tik skrej, ko nag nes. Vakars un nakt paliek tik tums, apsmāces, ka tik debes maz maz var noblenkt. Nu tik brouc. Ceļš i labs. Viš pats tā brīnes, kur te nu tāds labs celš atsrodes - vakar pa dien broukdam, nemaz tāds nebi. Nu tik iet! Ventē drusciņ e dūš ustaises - viš paliek tāds gordans un iesnoužes. Te us vienreiz viš noman, ka mirkst ūdnē - atmostes. Tums i, rat li pus rediem ūdnē, zirgs, li pus mugar iestridzs purē, mures un spārdes, ilkss pārlouzts tā ka nekur vairs nevar tapt. Gāl salst, kājs salst - apkampļe gāl - ceper nekād; kājēs zābak nekād - tums i, pats mirkst ūdnē, zirgs moces pa pur - spardes, roust rats un viņam tā ieskan ousēs, itkā viens tāl tā nejouk smejes. Cik gŗūt viņam tur ir buis un ko viš tur isciets, Ii kam āssvīds maz gaisam, to viš nevienam skaider nav isteics. Ko viš tad i moces un kūles, kamērt vares tapt no to pur ārēs, un to nelaims nakt ne sov mūž vairs nav vares āsmirst.