7. Andrejs Bertolds Dundagā. LP, VII, I, 947, 1.

Reiz sieva Omaniene vedusi savu zirgu Roču mežā pie citiem zirgiem pielaist. Aizvedusi un klausījusies, vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu. Netālu krūmos atskanējis gan pulkstens. Nu vedusi zirgu turp, taisni pār purvu uz tuvējo Kangari. Bet ved, ved - pulkstens izlicies arvienu tālāk. Izskatījusies smilšainā Kangarī zirgu pēdas, tās arī neredzējusi nekur. Tagad nopratusi, ka vadītājs šo mulsina, tādēļ palaidusi zirgu turpat un steigusies uz mājām.

Reiz (dienu) divi vīri Roča mežā izdzirdējuši klimšķinām. Sākuši klimšķinātāju meklēt, bet nekādā ziņā rokā dabūt: klimšķinātājs arvienu nājis klimšķinādams šiem pa priekšu un šie pēc balsa viņam pakaļ. Tā atdzinuši, no Kolkas puses nākdami, pārgalvnieku līdz Roča ceļam; bet te itin piepēži tas klimšķinājis nevis vairs priekšā, bet aiz muguras. Meklētāji apgriezušies, skrējuši ātriem soļiem atkal uz to pusi, bet izskrējušies muļķi palikdami, piekusuši, noguruši - uzbrucis vakars. Tikpat bijis jāatlaižas, nenoķēruši itin nekā.