Vadītājs neredzams jeb nenoteiktā veidā.

10. H. Skujiņa no 66 g. v. J. Birģela Aumeisteŗos.

Vē reizi mani pašu pa Vecpodes silīnu (Aumeisteru pagastā) vadāja. Toreiz ar puisi nāču no kroga. Kā nu iegājām silīnā, tā man ievaidzējās sevis pēc, es nu nogāju ceļmalā un puisis tik gāja tālāku. Nu, es kliedzu puišam: «Uhu, pagaidi!» Puisis atkliedzās pavisam no citas puses, no Pakalnieša puses, no muguras puses. Nu es nodomāju, laikam puisis būs prātu izkūkoš, ka aizmuldēš apakaļ un nu es sāku iet tik uz priekšu, sak, tepatās vie jau bīs, gan dabūšu rokā. Iemu iemu un vais nekādas jēgas un mani nu vadā un vadā pa silīnu un es ar pats vais nevaru atjēgties, uz kuru pusi jāiet. Un tā mani vadāja ilgi un tik uz rīta pusi tiku uz ceļa, un ka aizgāju mājā, ta jau pulkstinc bī sen pāri pusnaktij. Nu prasīju puišam: kā ta šis atnācis mājā? Nu, esot jau savas stundas div, kamē atnācis.