Vadātājs neredzams jeb nenoteiktā veidā.

11. H. Skujiņa no 53 g. v. J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Pa pašu pusnakti vienam vīram gādījies nākt no Birzuļa (Aumeisteru pagastā). Šim bīš jāiet laikam uz Zaķu muižu (Aumeisteru pagastā) vai. Vīrs domāš: «Ko tur ies pa lielceļu, labāki ies pa meža celu, ta iznāks drusku taisnāki.» Nu vīrs ar gāš pa meža ceļu, un kā gāš, tā ar vais neticis nekādā jēgā. Nu vīrs dzirdēš, ka priekšā ir tāds brīkšis, kā varžu kurcienc. Vīrs gāš uz to pusi. Nu dagāš pie varēn skaista ezara, kāda vē savā pestīšanā nebīš redzēš. Vīrs atpūties kādu laicīnu un gāš akal. Gāš gāš un pēc tāda laika akal atnācis apakaļ pie ezara. Nu gāš trešo reizi un atnācis akal apakaļ. Nu vīrs nospriedis, ka tā kā tā prom netiks, un palicis pie ezara gaidīt rīta gaismu.

Ka pienākusi rīta gaisma, ta vīram tā kā zvīņas nokritušas no acim un šis nu atjēdzies, ka dagāš pie Raganu ezara (Aumeistaru pagastā). Vīrs gūdrēš un domāš, kā gan šis nepazinis Raganu ezara, ko jau no bērna kājas pazinis. Bet tonakt', laikam, vadātāš vie šo vadāš.