28. J. Banazis Nīcā. K. Lielozola kr.

Citu reizu vecais Baids, meža sargs, pa dienu gājis pa mežu un apsamaldījies. Viņam tas bijis liels brīnums, kā viņš savā mežā var apmaldīties, jo viņam bijuši visi krūmīni pazīstami. Viņš gājis un gājis un nevarot atsazīties, kur viņš esot. Viņš uzgājis uz dambeli un tas pavisam citāds rādoties un viens tikai viņu velkot un velkot akal apakaļ biezā mežā iekšā. Viņš jau palicis ļoti noguris un sācis gribēt ēst. Maize viņam līdz bīse, tad viņš pajēmis maizi apsasēdies uz celma un sācis ēst. Tad viņš paskatījies uz priekšu un redzējis, kā viņam priekšā taisni pretīm sēd tāds ķēms, kas izskatījies ļoti jocīgs. Baids tad teicis: «Ej projām, ej projām! Dieva gars taču stiprāks kā ļauns gars.» Un savādais ķēms tūliņ pazudis un Baidam kā migla no acim nogājusi un viņš tūliņ visu atcerējies un sapratis, kur pats atrodas.