29. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Rudenī viens puisis aizgājis uz nāburgiem. Bijusi jau krēsla, kad puisis izgājis no mājas. Viņi sākuši ar nāburgu puišiem kārtis spēlēt. Kad puisis nācis uz māju, bijis jau ap pusnakti. Puisis gājis un gājis, bet mājas kā nebijis, tā nebijis. Domājis : «Nupat būs mājā!» Bet atradnes gluži svešā vietā un svešas mājas tuvumā, ap kuŗu bijusi liela dēļu sēta. Puisis gājis atkal, pēc neilga laiciņa atkal nonācis pie savādās mājas ar augsto dēļu sētu. Puisis gājis trešo reiz un nonācis atkal pie mājas ar lielo sētu. Bijusi tumša rudens nakts un puisis nodomājis gaidīt gaismu. Viņš pagājies no mājas mazu gabaliņu un apsēdies uz akmens. Kad nodziedājis gailis pirmo reiz, tad puisis tik atjēdzies, kur viņš ir. Viņš bijis uzkāpis Vakts kalnā. (Kalns ir Blomu pagastā un nostāsti zin pastāstīt, ka to varot no jūras redzēt.)