34. J. Kriķis Startos. Etn. III, 1893. LP, VII I, 989, 1.

Reiz viens piebaldzēns, uz Igauniju, uz tirgiem braukdams rudenī priekš Mīkāļa, kādu nakti Baltai silā ticis maldināts. Viņš no Raunas izbraucis pulksten desmitos. No Vieķa kalna nobraucot, viņam uznācis snaudiens, bet Baltai silā atkal atmodies un nu redz ceļa malā mazu uguntiņu kuroties. Te vīram uznākusi smēķējamā kāre - viņš pietur zirgu; iet pie uguntiņas un iemurmulē. Griežas nu šis atpakaļ pie zirga, bet zirgu atrod ilksīs izjūgtu un bez sakām. Gan izbrīnījies vīrs šā, gan tā, kas to zirgu varējis izjūgt un vēl sakas nomaukt? Nu gājis pie ratsem lūkoties, vai arī tur viss ir. Ratos viss bijis kārtībā. Gājis nu pie zirga un nu atrod gan atkal sakas zirgam kaklā, bet vairs ratiem sānu vicu nebijis. Ko nu atkal darīt? Izmeklējies šur, tur gar ratiem, bet kā nav, tā nav nekur. Gājis mežā nogriezt kādas kārklu rīkstītes, ko klūgu sagriezt, jo projām visādā ziņā vajadzējis tikt. No meža atpakaļ pie ratiem pienākot - kā par brīnumu - atrod abas sānu vicas klāt, bet nu atkal trūcis zirgam apaušu. Viņš lūko kādus valgus pa ratiem, ko zirgam alvā, apaušos sasiet, un sasējis grib tos uzmaukt zirgam bet nu vecos apaušus atrod vēl tāpat zirgam galvā. Tagad tikai vēl iedomājies, ka laikam kāds nelabs gars to mokot, pārskrējuši drebuļi stiprajam vīram pār kauliem. Kad sataisījis aizjūgu, ko braukt, tad atkal atradis abus pakaļriteņus nomauktus un turpat zemē gulošus. Nu vīrs ņēmies maukt riteņus virsū, bet vezums viņa spēkiem par smagu - neceļas. Ko nu atkal darīt? Atspiedis vīrs muguru pret vezumu, salicis rokas, nopūties un noskaitījis kādu svētu pantiņu - te dzird, ka gailis nodzied Zviedru kalna mājiņā, un tā ka par brīnumu, acis šim atdarījušās, un nu redz, ka rati visi kārtībā un aizjūgs kārtībā, tā ka var braukt. Tikai šis bijis sagriezis no vezuma dažus savus valgus un pats nomocījies ar slapju galviņu. Pa tam uguntiņa arī bijusi pazudusi. Tad vīrs braucis līdz 5 verstes attālo Startu krogu, kur krodzeniecei izstāstījis savu likstu, vēl nobijies bāls kā kaļķis. Arī stāstījis, ka šis jau pusmūžu braucot caurām naktim apkārt, ka esot izbraucies viens pats pa izdaudzinātām, bailīgām vietām ,tomēr tam līdzīgs vēl nekas šim neesot atgadījies.