1. Krēsliņu Jānis Malienā. Latv. teikas, II, 13.

Vīrs aŗ tīrumā. Ardams tas ierauga, ka vagā guļ čūska. Ātri viņš tai uzcērt ar pātagu. Čūska pazūd un vīrs tai vietā redz kaudzi sudraba naudas. Viņš naudu ar steigšanos ber kabatās. Te pienāk kāds kungs un uzsauc: «Nāc līdz! Gan vīrs negrib iet, bet neredzama vara to spiež, viņam jāiet.

Sieva gaida vīru mājā, bet nesagaida. Iet uz tīrumu raudzīt, atrod zirgu stāvam, bet vīra nav. Iet uz kaimiņiem, prasa, meklē, bet no vīra ne vēsts.

Paiet divi gadi. Sieva vēl arvien gaida. Paiet septiņi gadi, un nu visi tic, ka vīrs vai nu noslīcis, vai vilka apēsts. Astotā gadā kaimiņi brauc ar brandvīnu uz Pliskavu. Netāl no Pliskavas uz kāda tilta, tie atrod zemē gulošu cilvēku, ko pazīst par to, kas priekš astoņiem gadiem nozudis. Bet kāds viņš izskatās? Noplīsis, izdēdējis, rokas un kājas izkaltušas kā skali. Ceļa vīri par viņu apžēlojas un aizved uz Pliskavu, kur šis pamazām atspirga. Tagad tas arī izstāsta, kā tam pa šo laiku klājies. Vadātājs to bez mitēšanas vadājis pa pasauli apkārt. Tā viņi gājuši pa kalniem un lejām, pa ezeriem un jūŗām. Vadātājs viri gājis ūdeņiem pa virsu, bet viņam bijis jālien pa apakšu. Viņš redzējis daudz zemes un valstis un viņu bagātību, līdz beigās nonākuši pie Pliskavas tilta. Te svešais teicis : «Dieva suns rej - man jāiet. Ilgāk vairs nevaru tevi apkārt vadāt. To izteicis vadātājs nozudis un šis bez spēka nokritis zemē.

Vīram nu bija naudas diezgan, bet viņš nedabūja ilgi par savu bagātību priecāties, jo viņš jau pēc gada laika nomira.

P i e z ī m e. Pēc tautas dziesmām Dieva suņi ir vilki, bet ļaunais vadātājs tā būs nosaucis baznīcas zvanus. Drusku saīsinātā veidā šo teiku ir uzņēmis arī Lerchis-Puškaitis (VII, I, 967, 1). P. Š.