4. Upciemu Milda Kosā. Baltijas Vēstneša feļetonā 1894. nr. 68. LP, VII, I, 963, 3.

Netāli no Zvanenieku mājām uz rītiem ir liela nora, par kuŗu veci ļaudis stāsta, ka uz tās senāk daudz spokojies, īpaši maldinātājs tur maldinājis daudz cilvēkus. Tā reiz Ļ. mājas rentniekam Jānim gadījies ap pašu pusnakti iet pār šo noru. Bailes gan bijušas, bet viņš bijis liels dievvārdu mīļotājs un tādēļ, uz tiem paļaudamies, gājis taisni pa noru. Gandrīz jau bijis norai pāri, te atskatījies atpakaļ un ieraudzījis cilvēku pakaļ steidzamies. Nāves bailes viņu pārņēmušas, bet nācējs viņu laipni uzrunājis, Jānim tūdaļ visas bailes pārgājušas un viņi beidzot, dažādi sarunādamies, tapuši Lieli paziņas. Te gailis kādās mājās dziedājis un svešais piepēži pazudis. Nāves bailes saņēmušas atkal Jāni un kad atjēdzies, tad redzējis, ka vairāk veršķu bijis aizgājis atpakaļ un iestidzis līdz ceļiem kādā Annēniešu purvā. Tagad viņš nopratis, ka bijis kritis maldinātāja nagos.

P i e z ī m e. K. Mačulāms no Kaldabrunas uzrakstījis teiku, kur balts cilvēks mānījis dinieku (LP, 936, 4). P. S.