5. H. Skujiņa Gaujienā.

Klaušu laikos kāda muižas meita aizgājusi sēņot uz Gaujienas kapsētas silu. Bijis tā ap pusdienas laiku, lopi bijuši sadzīti laidarā. Viņa paņēmusi līdz divus groziņus. Vienu groziņu tā drīz vien piesēņojusi un atstājusi ceļa malā, ar tukšo groziņu gājusi tālāku. Netālu no Kaulu kalniņa aiz paegļu krūma viņa ieraudzījusi lielu plecīgu vīrieti baltās drēbēs un ar melnu siksnu ap vidu, kuŗš aiz krūma gūbājies. Meita gājusi stāvētājam klāt, bailes viņai nebijis. Arī vecu ļaužu nostāsti par Kaulu kalniņu tai neienākuši prātā. Kaulu kalniņā tikuši aprakti muižā kritušie un nonīkušie lopi, un veci ļaudis stāstījuši, ka nelāgā nāvē miruši cilvēki ejot uz Kaulu kalniņu maitas ēst. Viņa bijusi stāvētājam jau gluži tuvu, ka ieraudzījusi skaistu sēni, rudmiesu, un noliekusies, lai to nolauztu. Kad paskatījusies uz stāvētāju, tā vairs nav bijis, tas ielīdis kā zemē.

Sēņotāja gājusi tālāk, neko ļaunu nedomādama, bet drīz vien sākusi maldīties un maldījusies ilgi, ilgi. Pati brīnējusies, jo vieta bijusi labi pazīstama. Nokļuvusi beidzot pavisam svešā vietā. Apsēdusies uz celma un sākusi raudāt. Saule jau bijusi vakaru pusē. Mājā vajadzējis tikt pie lopu saņemšanas, jo viņa bijusi lopu meita. Nejauši tai ienākusi prātā tēva reize. Noskaitījusi to un nu kā zvīņas nokritušas no acim. Nu tik pamanījusi, cik tālu aizmaldījusies. Līdz mājai bijušas verstes piecpadsmit. Pārnākusi mājā vēlu, lopi bijuši jau sen laidarā sadzīti.