Vadātājs cilvēka izskatā.

6. H. Skujina no 93 g. v. Līzes Balodes Aumeisteŗos.

Reiz bīš vienc tāds dzērāš saimnieks un tas vēlēš savai meitai, lei noliekot šim katru vakaru krūzi ar ūdeni pie vietas, ka šis vakarā nākot no kroga mājā. Bet vienu vakaru meita aizmirsusi nolikt krūzi ar ūdeni pie vietas un ka saimnieks nācis no kroga mājā, ta redzēš, ka ūdenc nav un pats aizgāš uz avotīnu pēc ūdenc. Kā nu saimnieks dagāš pie avotīna, ta šim piesitušies div smalki jaunkungi un aicināši sev līdza. Nu saimnieks prasīš, kur ta šie šo vedīšot. Jaunkungi sacīši pretī, lei nākot vie līdza uz šo māju, šiem esot dau smalku dzērienu un ēdienu. Bet nu saimnieks sacīš pretī, ka šim jau neesot necik naudas līdza un ka šis jau nevarot šiem līdza iet. Ta nu jaunkungi sacīši, lei parādot, cik šim naudas esot. Saimnieks sameklēš pa ķešām un parādīš, cik šim ir. Ta nu jaunkungi sacīši, lei nākot vie līdza un lei to naudu, kas šim esot, lei to atstājot vie tepat, un lei pabāžot apukš dadža lapīnas, gan jau ta, ka šis nākšot apakaļ, akal dabūšot rokā. Nu, ka tā, ta saimnieks ar gāš abim jaunkungim līdza. Šie nu gāši gāši un tāds skaists ceļš vie bīš, kā nekad. Pēdīgi nu visi trīs dagāši pie dikti skaistas pils un saimnieks no brīnumiem iekliedzies : «Vai Dievī ! »

Uzreiz skaistā pils un abi jaunkungi pazuduši. Saimnieks nu tik pamanīš, ka šis ir staigoņa purā iegāš un trīs dienas kūlies, kamē ticis apakaļ pie avotīna.