7. Māturu Atis Grāvendālē. LP, VI, 185, 7.

Mazs puika gājis Mežotnes Pēlēnos ganos. Tur bijuši tādi krūmeļi un atkal liels mežs. Un tanī mežā viņam pazudis vērsis un govs. (Viņi tur rudeņos sadzinuši pulka ganu kopā.) Nu citi gani palikuši pie lopiem, viņš un vēl divi gājuši vērsi ar govi meklēt. Uzgājuši gan zudušos; bet divi jaunkungi bija uzmetuši striķus ragiem un veduši projām. Šie trīs saukuši, lai nevedot, tie viņu lopi, lai atdodot, bet jaunkungi ne dzirdēt, tikai to vien atteikuši: kādēļ ļaujot noklīst lopiem?

Nu ņēmuši ar varu nost, situši jaunkungiem ar pātagām, bet ik situši, ik paši sev trāpījuši. Tad viens no ganiem jau gribējis krustu mest, bet nevajadzējis vairs: jaunkungi, tiklīdz pamanījuši, ka taisās krustu mest, tūliņ atlēkuši nost, lai ņem lopus ! Gani paņēmuši vērsi ar govi un veduši ; bet kā paveduši tādu gabaliņu: šie atkal abi kā suņi pakaļ. Tad viens gans aizmetis patiesi krustu un nu šie atstājušies; bet tā vieta ilgi vēl sakaukusi.