Vadātājs cilvēka izskatā.

8. H. Skujiņa no 80 g. v. Annas Putrāles Aumeisteŗos.

Reiz, sestdienas vakarā, māte aizgāsi pie meitas ciemā un palikusi vēlu. Ka nu šī gāsi uz māju, ta jau bīš labi vēlu un kā māte tikusi pret Antužas lielo priedi (veca kulta vieta Smiltenes pagasta Antužas mājas robežās. Sen jau nopostīta.), tā mātei piesitušies div melli kungi, katrs saņēmis māti pie savas rokas un vedināši, lei šī ejot pa robežas ežu, tur esot dau labāka iešana, un māte ar gāsi kungim līdza un nemaz nedomāsi, kur šī iet un ietot tik brīnēsies, ka tik laba iešana un tik glums ceļš. Tā nu māte gāsi kungim līdza labu gabalīnu un ta uzreiz iedomāsies, ka vaidzēš jau sen būt mājai, bet nu no mājas vairs ne vēsts. Nu māte sabijusies un pati pie sevis nosacīsi: «Kungs Jēzu, kur es eju? Kā nu māte tā nosacīsi, tā abi mellie kungi uzreiz pazuduši un māte nu tik redzēsi, ka līdz ceļgalim iebridusi purā. Nu māte ilgi mocīsies, kamē tikusi no pura laukā, un nu vai(r)s ne glumā ceļa, nekā, tik pa vienām dūņām vie bīš jābrien.