2. Meževsku Jānis Ozolnieku Tiltiņos, Kurz. Jkr. IV. I,P, VII, I, 981, 2.

Silgraužu meža sargs atradis reiz atvasēs baltu zirgu. Viņš domājis viņu vest mājā un uzkāpis tam mugurā. Tik ko sācis to jāt, te zirgs arvienu ātrāki skriedams, pacēlies gaisā un nu tikai pa gaisu, kamēr pie Iecavas upes nolaidies zemē, gribēdams skriet upē. Silgrauzis šmaukājis zirgam pa acim, ko spējis, pūlēdamies to no upes nodabūt nost. Bet nekā. Zirgs arvienu upei tuvojies un pašu laiku jau gribējis Iecavā iekšā gāzties, kad Silgrauzis tik tik spējis no zirga uz krastu nolēkt. Zirgs pāri Iecavai pārpeldējis un, otrā pusē izpeldēdams, pārvērties par skaistu sievieti, teikdama uz meža sargu, kas otrā pusē stāvējis: «A, vai nu pazini zirgu?» Silgrauzis pabrīnējies atteicis: «Bet vai pazini jājēju? tad ta šmaukāju, ka šmaukāju!» Tad atgriezis muguru un aizgājis.

P i e z ī m e. Vīrs atradis košu, apseglotu zirgu un kāpis mugurā. Bet zirgs gribējis viņu ezerā ienest, šis vēl laikā nolēcis zemē. Tad zirgs iezviegdamies ielēcis dzelmē, teikdams: «Būtu es tevi šeit iedabūjis, tad, kundziņ, tava gala manā katlā vārītos." Priedes Jēkabs no Rīgas apg.