5. Gaiķu Fricis, Zadiņš, Rudbāržos. Zin. Kom. kr. LP, VI, 183, 3.

Vēlā vakarā viens kūlējs nācis uz Rudbāržu Laukumuižas rijām un manījis mazu sunīti pakaļ tekam un arvienu lielāku, arvienu lielāku pieaugam. Beidzot kritis jau pie lieliem un nu kūlējs sirdīgi atgaiņājies ar spriguli. Tā viņš sagājis divi stundas pusversti zemes ar suni kaudamies. Par laimi tad gailis iedziedājies un nu suns uz vietas pazudis. Bet rītā atraduši tai vietā, kur suns nozudis, akmeni vien un ap akmeni atsistas spriguļa šķērpeles. Tomēr vīrs vairāk nedēļu nogulējis slims.

Arī citam kūlējam tas pats suns naktī uzklupis. Tas turēsies ar koku pretim, kamēr tad par laimi gadījies krustceļš. Pie krustceļa suns aptupies un gaidījis, lai tikai nu iet nost no krustceļa. Bet kūlējs negājis vis, ielādējis pistolē krusta rubli un šāvis taisni sunim virsū. suns nozudis, ka nezin, kur palicis, šņāciens vien atskanējis, tas viss. No tā laika ap rijām no suņa bijis miers.

P i e z ī m e. Arī Pēteris Liepiņš uzrakstījis Gulbenē teiku (VII, I, 984, 4), kur mazs sarkans sunītis, vadājis ceļa gājēju. Kad nu šis iegājis vienā mājā, tad suns šo dzinis prom, «lai ejot no šā mājas Laukā. Ceļa gājējs nu «atgulies pagalmā, bet rītā atģidies savā birztiņā. Tāpat Toms Mellezers uzrakstījis Jaun-Rozē teiku, kur «mazs melns sunītis vadājis kalēju un ievilinājis to Vaidavā. Beidzot teikts: «laikam sunītis bijis ragana. P. Š.