6. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka Sborņik, 83, 67. LP, VII, I, 984, 6.

Reiz viens cilvēks tumšā naktī nācis no kroga mājā. Tiklīdz atnācis pie birzes - redz, ka tek sunītis pa priekšu. Domājis: viņa paša sētas sunītis skrien uz māju, un gājis tam pakaļ. Gājis, gājis - pa kalniem, pa gravām, gluži pa svešām vietām. Bet drīzumā atjēdzies, ka tas nava uz labu, ka ne vis šunelis viņu vadā, bet pats velns. Nu saņēmies, noskaitījis pātarus, aizmetis krustu un licies uz ciņa gulēt. Sagulējis, kamēr gailis dziedājis, tad cēlies augšā un gājis uz māju.

P i e z ī m e. Šimiņš Bruknā, uzrakstījis, ka Šēnbergas Lejas - Bauzu saimnieks braukdams apmaldījies. Tad pavilcis apaušus zirgam no vaiga nost, skatījies gar tiem un ieraudzījis suni tupam; tas tomēr nebijis vis suns, bijis velns, viņa vadātājs. Tūliņ arī suns pazudis un nu redzējis, ka atrodas sava paša laukmalā pie Velna kalna. L. P.