Vadātājs dzīvnieka izskatā.
9. Naudīšnieks Grauzdeniekos. Balss 1889. g. nr. 21. LP, VII, I, 986, 1.
Agrākos laikos Grauzdē noturēts ik gadus Māŗas dienā, 8. septembrī, gada tirgus. Čigāni tad katrreiz pa tirgus laiku nometušies Alksnājā uz dzīvi. Reiz viens čigāns lasījis pa Alksnāju žagarus, ko uguni kurt, un ieraudzījis mazā laukumiņā divi melnus āžus badāmies tik nikni, ka ragi vien knaukšķējuši. Domājis : āži būs patikuši vaļā kādam tirdziniekam, un nu kārojis dabūt āžus savos nagos. Viņš satvēris savu misiņa apkalto spalu un līdis āžiem klāt, lai tos nosistu, bet āži ieraudzījuši šo un devušies virsū, nāsis izplētuši Gan čigāns sitis āžiem. cik spēka, bet āži pakaļ. Nu bēdzis, kamēr ieskrējis dumbrainā vietā līdz padusēm muceklī. Tomēr āži ir tad dzinušies pakaļ. Tad čigāns, redzēdams, ka gals tuvu, iesaucies: «Ak, Jēzu, Marija! un tūliņ arī āži nozuduši. Ar mokām čigāns izrāpies no mucekļa un nogājis pie biedriem. Kad izstāstījis savu piedzīvojumu, tūlīt visi čigāni posušies projām, jo nopratuši, ka āži bijuši spoki.
Grauzdes muižkungs rudens naktī gājis pa Alksnāju medīdams. Mucekļa malā izlēcis no biezokņa stirnu āzis. Šāvis, bet āzis acumirklī pazudis muceklī. Domājis: būs aizšāvis āzi un devies tam pakaļ, bet velti: āzis bijis un bijis pazudis. Pats muižkungs tikai ar mokām izrāpies no mucekļa un nu redzējis, ka bijis sašāvis pats savus lielus. Nopratis, ka stirnu āzis bijis spoks.