l. Alūksnē Zin. Kom. kr. LP, VI, 183, 2.

Ja māte sakot uz bērnu: «Lai tevi velns parautu!» tad bērns krītot vadātājam nagos.

Reiz vienam vīram nomirusi sieva, atstādama mazu puisēnu šūpulī. Apprecējis otru sievu. Bet pamāte nemīlējusi mazo, vairāk reizes sacījusi: «Lai tevi labāk velns parautu!» Vienu dienu puisēns, kautcik paaudzis, aizgājis tēvam uz lauku līdz. Bet kamēr tēvs, noarto zirgu pūtinādams, drusku atgulies, puisēns piepēži pazudis. Izmeklējušies visas vietas - nav un nav. Trīs gadi vēlāk puisēnu neviļot atraduši purvā uz cinīša ar izknābtām acim. Citādi mironītis bijis neaiztikts, nesatrūdējis, tikai acu vien nebijis.

P i e z ī m e. No Audzeniekiem Balsij (1887., nr. 27. LP, VII, I, 957, 18) iesūtīta teika, kur minēts, ka Velna kalnā pie Dobeles dzīvojot velns, kas vadājot ļaudis. Maksims no Araišiem uzrakstījis teiku (LP, VII, I, 958, 20), kur velns lūdzis saimnieku, lai šo pavedot, bet ka saimnieks neklausījis, tad velns to ilgu laiku vajājis. Saržants Blīdenē uzrakstījis teiku (Jkr. II, LP, VII, I, 228, 1), kur «sarkans vācietis», kas bijis velns, vadājis gājēju. p. S.