7. J. Ezers no Jāņa Kļavas Kalētos. Jkr. V. LP, VII, I, 950, 7.

Mūrniekam nebija ne darba, ne maizes. Viņš atstāja sievu un bērnus un gāja laimi meklēt svešumā. Ceļā tas satikās ar kungu un nabagu, kas sarunājās savā starpā. Nabags, ieraudzījis mūrnieku, uzrunā viņu, sacīdams: «Man vajaga mūrnieka; vai nevari nākt pie manis?» «Cik tu, tāds nabaģelis, man varēsi maksāt? Neesmu jau tādēļ amatu mācījies, lai savu mākslu izlietotu par velti cita labumam.»

«Nāc pie manis! kungs iesaucās. Man arī vajaga mūrnieka.» Viņi salīga un mūrnieks gāja kungam līdz. Šis viņu veda pa mežu mežiem, pa celmu celmiem, pa cērpu cērpiem. Mūrniekam gribējās ēst, ka nevarēja vairs paciest. «Labāk būtu gājis pie nabaga, tur man nebūtu jāsalkst,» viņš prāto un ierauga, ka kungam nav nāšu (deguna caurumu). «Nu esmu velna nagos!» iešāvās tam prātā; bet ko darīt - jāiet tālāk. Beidzot ielīda abi vienā alā, kur bija briesmīgs tumsums. Kungs pazuda. Mūrnieks, nabaģelis, nezināja, kurp griezties. Viņš vilkās taisni uz priekšu un, nonācis pie liela ūdens, sāka brist. No ūdens izcēlās velns un ieslodzīja mūrnieku savā šķirstā, sacīdams: «Nu, tēviņ, esi krātiņā! Arā vairs netiksi, vari saukt, cik patīk! »

Mūrnieks iedomādamies, kādā nāvē viņam tagad būs jāmirst, Laiž lūdzamo vaļā: «Vai Dieviņ! vai Dieviņ! palīdzi man vēl šo reizi!» Nabags klāt un izlaida viņu no šķirsta, sacīdams: «Tā kungi ar ļaudim dara, bet mēs, nabagi - šitā!» Nabags paēdinājis mūrnieku un viņu ar visu vajadzīgo apgādājis, izveda to no nezināmām vietām un piekodināja, lai iet pie sievas un bērniem. Mūrnieks dzīvojis vēl ilgi mierā un laimē.