10. Treimaņu Jānis Bērznieku Dzeņos. Jkr. II. LP. - VII, I, 971, 2

Dažu reizi pie Bērznieku Velnu bedres stāvējis liels, melns vīrs, lieliem, gaŗiem zobiem kā redelēm; viena kāja bijusi kā zirgam, otra kā gailim. Spokošana notikusi pa lielai daļai vakarā no pulksten desmitiem līdz gaiļu laikam. Velnu bedre ir vēl tagad par biedēkli. Kad kāda māte sūta savu puiku, vai meiteni, kādā vajadzībā gar Velnu bedri, tad tūliņ cita sieva iesaucas: «Vai, vai, tagad pa pašu dienas vidu, kur spoki spokojas! Vai nu maz prāts ir sūtīt mazu bērnu?» Mani māte mācīja: ka gar Velnu bedri gaŗām ejot, lai pār kreiso plecu neskatoties atpakaļ, tad nekas ļauns nenotikšot. Velnu bedre par bailes vietu caur to atjaunojusies, ka gadus 20 atpakaļ naktī vairāk cilvēku braukuši un saulītei lecot ieraudzījuši Velnu bedrē nosistu vīru. No tā laika pie Velnu bedres vītolā bija iecirsts krusts, bet tagad vītola vairs nava.