Velns par vadītāju.

13. K. Bankers no Kretulnieka Kursīšos. LP, VII, I, 975,2.

Ceļā no Liel-Ezeres uz Kursīšiem pa kreisi ir liels mežs. Par šo mežu stāsta, ka tur bieži vien spokojot, un ka cilvēki, kas ziemā tur gribējuši izbraukt taisni, stundām maldināti pa mežu. Tā reiz gadījies Kursīšu muižas senākajam kučierim pa šo celu vēlā vakarā vienam pašam ar kunga zirgiem uz mājām braukt. Aiz Grīvaišu baznīcas šīpus upītes, kalnā, pa kreisi, redz spožu uguntiņu. Kučieris atstāj zirgus uz lielceļa un ies pie uguntiņas uzsmēķēt, rokas apsildīt - bijis pavēls rudens laiks. Bet tiklīdz liecies pēc uguns, te piepēži ar varu uzrauj viņu ugunij virsū un viena karīte ar zirgiem aizskrien kā vējš, pulksteņu dumpis vien vēlāk nodzirdams. Kučieris beidzot itkā no reiboņa atvarinājies, cēlies augšā. Piecēlies - no uguns ne zīmes. Ies uz lielceļu - paša zirgi stāv kā atstājis un trakais braucējs diezin kur palicis.