19. M. E. Bērziņš Umurgā. LP, VII, I, 970, 6.

Vīrs brauc pa ceļu. Piegadas smalks kungs: lai viņu pavedot! Labi. Kungs iekāpj ratos - ceļš būtu ļoti labs - zirgs nepavisam vairs pavilkt. Gan sitis ar pātagu, gan dzinis - ne un ne. Tad nopratis, ka smalkais kungs ir pats velns, un metis krustu. Aizmetis krustu - kungs palicis tūdaliņ par viesuli aizskrējis krākdams projām. Bet vīrs apskatīsies labi - apmana, ka iebraucis purvā un zirgs iegāzies avotā.