3. Zaļokalnu Jānis Rāmuļos. Etn. III, 1893. LP, VII, I, 965,6.

Viens jauns mežsargs ne par ko neticējis, ka maldinātāji ir. Reiz viņš palicis mežā līdz vēlam vakaram. Mežs viņam bijis viscaur labi pazīstams, bet ejot bijis nogriezies no īstā ceļa un aizgājis pavisam uz citu pusi no mājas. Nu viņš uzgājis atkal uz ceļa, kas vedis uz viņa māju, bet drīzi atradies atkal citā vietā - mežā. Tā gājis ilgāku laiku, bet nekā nevarējis no meža ārā tikt. Beidzot viņš gluži noguris piegājis pie viena malkas blāķa, sakūris uguni un domājis palikt še līdz rītam un tad iet uz māju. Pie ugunskura sācis pīpēt un snaust, bet drīzi pamanījis, ka otrā pusē ugunskuram pienācis jauns cilvēks ar noplucinātu pīli padusē un siksnu ap kaklu. Ne vārda neteicis, jaunais pienācējs sācis pīli cept un ēst. Mežsargs domādams, ka tas kāds malkas cirtējs, prasījis, kas šis esot un vai gaļa bez sāls smeķējot, bet viņš neatteicis ne vārda. Tāpat arī otru un trešo reizi nekā neatbildējis. Tad mežsargs teicis, ja šis esot cilvēks, tad lai runājot, ja ne, tad tūliņ šaušot. Tad viņš atteicis, ka šis esot maldinātājs. Šo māte mazu esot nožņaugusi ar to siksnu, kas ap kaklu un šim tik ilgi apkārt jāstaigājot, kamēr pašam būtu bijis jāmirst. Ilgi vairs šim neesot jāstaigā, jo jaunam būtu bijis jāmirst. Tad viņš teicis, lai nākot šim līdz, šis mežsargu izvedīšot no meža un arī parādīšot māju. Mežsargs paklausījis. Izgājuši mežmalā, maldinātājs rādījis mežsarga mājas uguni, jo tur vēl visi bijuši nomodā un bēdājušies par mežsargu, ka vēl nepārnāk. Nu mežsargam kā zvīņi no acim nokrituši, visu atkal pazinis kā papriekšu. Maldinātājs tūliņ uz vietas nozudis, jo mežsarga mājā gailis sācis dziedāt. No tā laika mežsargs ticējis, ka ir gan maldinātāji un arī citiem labprāt stāstījis par tiem.