Velis par vadātāju.

4. Pampļu Jānis, J. A. Jansona kr.

Kurzemē, netālu no Jelgavas, dzīvojis skops saimnieks. Tikko laudis pusdienā atlaidušies atpūtināt locekļus, tas cēlis tos augšā teikdams: «Celieties nu, kulbas (lietus mākoņi) jau braukā.» Katru svētdienu viņš gājis mežā sēnēs. Vienā svētdienā atkal aiziet uz mežu sēnēs. Sēņu kā biezs. Lauzis, lauzis pielauzis grozus un maisus, bet sēņu vēl daudz. Sācis domāt par mājās nākšanu. bet nu izrādās, ka nezin, kur ir mājas. Tā maldījies labu gabalu, tomēr pēdīgi saticis savu mirušo draugu, kas to aicinājis uz krogu. «Es nu gan neiešu,» skopulis atteicis un pamodies itkā no miega. Viņš ieraudzījis, ka atrodas uz paša upes krasta . Vēl tikai vienu soli, un viņš būtu nogāzies dziļumā. Kur agrāk domāja, ka salasījis sēnes, tur tikai sūnas un koka gabali. Tā vīram bijusi laba mācība. No tās reizes, tas nekad negājis sēnēs un arī ļaudis tik agri necēlis.