5. Silamalas Vaivariņš Inčukalnā. «Balss», 1891. g. nr. 36. L,P, VII, I, 500, 2.

Reiz viens puisis, uz mežu iedams malku cirst, ieraudzījis uz ceļa zaķīti, kas uzlūkojis viņu tik mīlīgi un izrādījies tik rāms, lai ķeŗ, kā grib. Domādams bērniem darīt prieku, Juris noķer zaķīti un iebāž azotē. Bet zaķītis sāk augt arvienu gaŗāks un palikt smagāks, līdz beidzot no paduses izšļūk un pazūd. Gabalu pagājis, Juris atkal redz priekšā uz ceļa zaķīti un to noķēris iebāž kulē, lai vairs otru reizi neizbēgtu. Ejot zaķītis sāk atkal augt, palikt smagāks un no kules atkal laukā. «Kas par ērma zaķēnu!» Juris domā un, nekā nebēdādams, iet tikai tālāku. Tā bez ceļa staigādams, viņš nonāk pie dziļa dīķa un redz: zaķītis izlec no dīķa gluži novārtījies dubļiem un purinādamies notupstas Jurim pie kājām, itkā gribēdams, lai atkal ņem klēpī. Juris nomanīja, ka tas nav vis īsts zaķis, bet kārdinātājs, kas novīlis šo no ceļa un gribot nu vēl ieraut dīķī, un tāpēc, krustu aizmetis; devās projām. Pēc viņš izstāstījis šo notikumu citiem un dabūjis zināt, ka priekš daudz gadiem dīķī kāds slavens medinieks noslīcis. Tagad viņš cilvēkus tik ilgi viļot, kamēr ieraujot dīķī un noslīcinot.