2. J. Anitēns Jaun-Laicenē, D. Ozoliņa Raganas, Etn. III, 1893. LP, VII, I, 961, 4.

Reiz vienu vīru, no kroga nākot, sākušas raganas vadāt. Vadājušas tik ilgi, kamēr vīrs vareni nosirdījies. Pamanījis sev priekšā kādu priekšmetu, sācis to mizot (pērt), domādams, ka tas pats ir ragana. Sukājis tik ilgi, kamēr vien gribējis, ka tikai gabali vien gaisā šķīduši. Krietni izsities, tas atjēdzies, ka raganas no tā atstājušās, tā ka varējis uz māju noiet. Rītā gājis skatīties, kas tur būs noticis, vai dažkārt raganu būs nositis? Nogājis, redz, ka priedi tā sapēris, ka visi zari un miza bijusi atsista.