4. P. Blūms Jaun-Rozē, D. Ozoliņa Raganas, Etn. III, 1893. LP, VII, I, 962, 6.

Priekš gadiem dzirdējuši pie Vaidavas kādā stāvā piekrastē pret Jaun-Rozes Lielanču māju Apes daļā, cilvēku bailīgā balsī saucam: «Ļautiņi, mīļie, glābjiet, glābjiet, man nupat ir jābeidzas!» Bijis tā ap pusnakti rudens tumšā naktī. Pāra cilvēk; tur neiedrošinājušies iet, tādēļ gājis labs pulks laužu un - tavu brīnumu - svešs vīrs bijis uzbraucis uz divām nolūzušām eglēm, pats palicis zaros karājoties, vāģi augšā uz eglēm un arī zirgs caur zariem nokāries pusstāvus uz augstā Vaidavas krauja. Ar mokām pusdzīvo vīru un pusdzīvo zirgu atpestījuši. Vīrs, daudzmaz atžirdzis, stāstījis, ka šam pa lielceļu, pa Raganu kalnu braucot nākušas preti raganas un šo vadājušas, kamēr pats pilnīgi apmulsis un tikai tad atjēdzies, kad zirgs, kādu versti no Raganu kalna, te uz šām divām eglēm uzgājis, uz leju nokāries, vāģi uz abām eglēm kā uz tilta palikuši un pats palicis zaros karājoties. Pats nevarējis nekā atpestīties un, laikam, tepat būtu jābeidzas, ja to neatpestītu.