5. J. Krauja Jaun-Rozē, D. Ozoliņa Raganas, Etn. III, 1893. LP, VII, I, 964, 5.

Viens vīrs ziemā braucis no baļķu vešanas uz māju. Pār tīrumu taisni braucot, nokritušas mazas ragaviņas zemē. Kamēr ņēmis mazās ragaviņas, tikmēr zirgs, nezin no kā satrūcies, sācis jo ātri uz māju skriet, tā ka vīrs palicis ar visām ragaviņām kājām. Vīrs nolicis ragaviņas pie šķūņa, kas ceļa malā bijis, lai otrā dienā tās varētu saņemt. No šķūņa māja vairs tālu nebijusi un arī vēl maza dienas gaisma bijusi. No šķūņa gājis taisni pār tīruma stūri uz māju. Ienācis pakalnītē, kur grāvji krustiskis bijuši, un tur palicis kā apstulbis stāvot, nevarējis neko vairs jēgt, kur ir māja, kur ne. Priekšā sācis tā ka briesmīgs mežs šņākt un taisījies tam virsū nākt. Vīrs gribējis tēva reizi skaitīt, bet ne uz kādu modi iesākt. Atpakaļ atskatījies, tas ierauga uguns spožumu. Cits nekas neatlicis ko darīt, kā iet uz to spožumu. Piegājis pie pazīstamas mājas, bet iekšā svešs, laudis arī pazīst, bet cits viss pārvērties. Mājas saimniece prasījusi: «Kur jūs iedami?» Vīrs atbildējis: «Ē, nācu tikai tā iepīpot, un neviens nedabūjis zināt, ka viņš apmaldījies. Pīpi aiztaisījis, sācis atkal iet. Laukā iznācis, neatjēdzies atkal, uz kuru pusi jāiet, atkal tāds vien kā biezs mežs stājies priekšā, nejauki šņākdams. Vīrs neko neraudzījis par meža šņākšanu, bet tikai soļojis uz priekšu. Pēc tam piegājis pie vienas siena kaudzes, kas netālu no tās mājas bijusi (kurā jau bija bijis). Siena kaudze piederējusi otram nāburgam. Atjēdzies, kam tā pieder, kā arī, ka ceļš no tās nav tālu. Nu sācis uz ceļu iet; bet tai vietā uz ceļa neticis, kur gribējis, jo vairs tālāk iet neatjēdzis. Beidzot uzgājis uz krustceļiem, kas bijuši uz augsta kalna, un te tad atjēdzies, kur māja. Māja bijusi kādu versti tālu. Nu tikai vēl acis atskaidrojušās - visu atjēdzis, kur īsteni ir un uzkliedzis: «Urā, lielais velns, kur tu mani esi aizvedis?» Tiklīdz tos vārdus izsacījis, ieraudzījis trīs cilvēkus, kas pa ceļu aizgājuši nost no viņa. Viņš tiem uzkliedzis, lai pagaidot, domādams, ka cilvēki, un gribēdams vienu ceļu iet, bet tie gājuši arvienu uz priekšu. Vīrs sācis tiem skriešus pakaļ steigties, bet nepanācis, jo piepēži pazuduši. Mājā atnācis, stāstījis mājas ļaudim, kā viņam bijis. Tie nosacījuši, ka raganas viņu vadājušas.