Kad cilvēkam aizmiegot tiek kaut kā traucēta elpošana jeb sirds darbība, tad viņš bieži vien redz tādu sapni, ka viņam kāds cilvēks jeb kustonis uzgulstas uz krūtim un sāk to spiest un žņaugt. Gulētājam nu izliekas, ka viņš vairs nespēj ne kādu locekli kustināt, ne arī parunāt. Lai gan jau tāpat seno grieķu un latīņu zinātnieki, kā arī vidus laiku mācīti vīri, bija sapratuši šādus žņaudzēju sapņus, tomēr vēl līdz mūsu dienām pie visām tautām - neizņemot pat rietumu Eiropu - pastāv māņticība, ka tādos gadījumos kāds ļauns gars, lietuvēns, mokot cilvēku (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, I, 282. 1. p.). Šo lietuvēnu ļaudis iedomājas gan cilvēka, gan arī dzīvnieka jeb kāda priekšmeta izskatā, un visus šos lietuvēna veidus mēs sastopam arī latviešu teikās. Tāpat par starptautiskiem ir jātur tie uzskati, ka par lietuvēniem dažreiz parādās arī velni un veļi. Bet ja jau mēs ēnus un vadātājus uzskatām pa patstāvīgiem gariem, tad tas pats ir jāsaka arī par lietuvēniem.

Profesors J. Kauliņš jau studenta gados ir uzrakstījis teiku (XIII sējumā 359. 1. p. nr. 23), kur ir teikts, ka lietuvēns esot lietoņa dēls. Man liekas, ka šāds izskaidrojums nerunā arī valodniecībai gluži pretī. Pēc morfoloģijas lietona dēls tiktu saukts lietonēns, kas viegli varētu attīstīties par lietunēnu. No lietunēna asimilācijas ceļā varēja rasties lietulēns, kādu vārdu pēc Mulenbacha vārdnīcas sastopam Burtniekos, Dikļos, Straupē un Siguldā. Es arī Rīgā esmu to bieži vien dzirdējis. No lietulēna caur disimilāciju varēja atkal attīstīties mums parastais lietuvēns. Lai nu šī morfoloģija būtu kāda būdama, tomēr fakts paliek tas, ka lietons un lietuvēns ir veci latviešu vārdi. kas ne fonētiski, ne arī sēmazioloģiski gan nebūs šķirami. Vismaz mitoloģijā mums ir jāturas pie teikas vārdiem.

Cīņai pret lietuvēniem tiek lietoti ļoti daudzi līdzekli, kam tomēr nav ciešāku sakaru ar mūsu teikām. Turpretī tā sauktā pentagramma, pie mums parasti daudzināta par lietuvēna krustu. (tulkots no vācu valodas Drudenkreuz, Alpkreuz), nav sveša arī teikās. Pentagramma ir seno grieķu mistiska zīme, kas sevišķi pie pitagoriešiem tika lietota par veselības simbolu. No grieķiem tā pārgāja arī kristīgā mistikā, kur to bieži zīmēja cīņā pret ļauniem gariem, sevišķi vidus laikos. Līdz ar kristīgo mistiku tā zīme ir pārnesta arī pie latviešiem un, kā jau no nosaukuma redzams, caur vācu starpniecību. Nav pamata tiem prātojumiem, it kā šis lietuvēna krusts būtu īsts latviešu vārds un pašu latviešu pagānu laiku zīme. Arī krusta nosaukumi ir nevien latviešu, bet arī vācu un krievu valodā samērā jauni aizņēmumi, kas radušies no kristīgas ticības. Daudzās Āzijas valodās un tagad krusta nosaukums nav nodibinājies. Mistiskās zīmes vienkāršai tautai ir ļoti patikušas, un tā ir tūliņ pieņēmusi savos māņos nevien pentagrammu, bet arī pašu krustu, kādēļ Prūsijā katoļu garīdzniekiem bija jācīnās arī pret krusta dievināšanu (V. Manharts, Latviešu-prūšu mītoloģija, 158. 1. p.).