l. F Dunsberģis Dundagas Kubeles skolā. LP, VII, 431, 1.

Bija viens vecsaimnieks - viņa vārds lai guļ līdz ar viņu. Kad puiši, skalus plēsdami un meitas vērpdamas, pa gaŗiem ziemas vakariem stāstīja pasakas par burvjiem, raganām, veļiem un meitas tā sabaidījās, ka vairs nedrīkstēja uz kūti iet lopus apraudzīt, tad šis vecsaimnieks viņus izsmēja: «Kā man nav bail - es tumšā naktī, kad nevar redzēt ne acī iedurt - eimu pa biezu mežu, gar rijām, kapsētām, kur nekur un neko nezinu par bailēm.» Viena meita atsaka: «Tas ir labi, saimnieks, ka jūs tādi droši esat; bet lielīties ar to nevajaga - kas var zināt, kā dažreiz gadās?»

«Blēņas! » saimnieks atteic un - kad citi ļaudis taisās iet gulēt - viņš velk svārkus mugurā un iet uz piedarbu rijas krāsni apraudzīt. Iziet pa nama durvim - ir tik tumšs, tik tumšs un tāds mazs lietutiņš vižina. Aiziet uz piedarbu, ieiet iekšā, aiztaisa visus vārtus cieti, ieiet rijā, iekāpj rijas bedrē - krāsns beidzas kvēlot - viņš sabiksta pagales un grib tur nogaidīt, kamēr liesma un svelme vairāk apdziest un rijas durvis varēs pietaisīt, lai rija paliek karsta, labība labi žūtu un rītā agri dabūtu nomīt. Pa dienu ļaudim jāiet uz muižas lauku: puišiem rudzu lauku apsēt, izvagot, meitām atkal vārpas lasīt. Tā domādams viņš sēž rijas bedrē, sildās, sildās - apsnaužas. Te uz vienu reizi viņš prot, ka viens šim spiežas arvienu jo cietāki klāt. Viņš apķer ar roku - ir tāds spalvaiņš, mīksts un slapjš. Saimnieks saraujas, pārbīstas un uzlec tiešām stāvus -- rijas krāsns jau izdzisusi, ogles maz maz vēl zvēro. Viņš raugās un grābstas, kur tas palicis, kas klāt spiedies, bet itin nekur un itin neko nevar atrast. Viņam jau paliek tā drūmi un tādi čugiņi vien iziet caur galvu un pa visiem kauliem. Ogles arvienu vairāk apdzisušas, rija palikusi itin tumša un viņš ieklausās, ka pa piedarba plānu tā staigā itin kā zirgs: kraps, kraps! Domā: «Ak tu blēdis! - tas būs vecais Dumjais (zirga vārds), tas iedabūjies pie kurvja auzas ēst, uz tām tik kārs kā suns. Bet kur viņš varēja iekšā tikt? Visi vārti aiztaisīti. Ies apraudzīt vārtus - visi cieti. Tumsā redzēt nekā nevar, bet vēl arvienu dzird, ka zirgs pa pie darbu staigā, pieiet pie auzu kurvja stūrī un ēd. Saimnieks pieiet viņam klāt, noķeŗ pie krēpēm un saka: «Ak tu vecais blēdi! pārgalvnieks tāds! kur tu te ietiki?» Ar vienu roku zirgu pie krēpēm turēdams, viņš velk ar otru roku pa muguru pāri uz asti. Bet tik ko roka pie astes, te aste pazūd, krēpes pazūd - rokas paliek izplētušās, tukšas. Ne nu vairs zirgs, ne staigātājs, ne auzu ēdējs - nekas un nekur nekas. Saimniekam izskrej vēl lielāki čugiņi galvai un pa visiem kauliem. Viņš vairs neattop ne rijas durvis aiztaisīt, ne savas vecās plaškas paņemt, ko bija uz rijas sliekšņa nolicis - ar pāris lēcieniem bija pie māju vārtiem klāt, atgrūž tos ar joni vaļā, vienā lēcienā slieksnim pāri un tečiņus vien istabā, gultā.