2. M. E. Bērziņš Umurgā. LP, VII, I, 437, 5.

Jauna meita mežā (kur vecs mājas pamats atrodas) pļauj sienu un diensvidū sapņo: mazs bērns sēž purvā starp cīnīšiem un gauži raud. Meitai paliek žēl, tā uzliek bērnu pa pleciem un nesīs ārā. Bet bērns paliek ļoti smags, nevar vairs panest, sajūt lielu nogurumu un kājas grimst dūņās. Nu grib nosviest bērnu - nevar. Dūņās jau iegrimusi šī līdz pusei. Gan grib kliegt pēc palīga - nevar. Jau bērns palicis kalna smagumā. Meita, nāvi paredzēdama, arvienu vairāk trako, kliedz - tad atmostas. Bet pēc tam kādu nedēļu savārgusi.