3. K. Bankers no 64 g. v. J. Ezerkalna Dundagas Puteros. LP, VII, I, 427, 6.

Vecos klausības laikos saimniekiem bijis jāiet kurināt kungam cepli. Tā arī Vec-Kurčam bijusi kārta kurināt Dundagas Ķiknas cepli un tai vakarā pats saimnieks aizgājis turp. Kurinājis, kurinājis, nācis pret pusnakti, nolicies drusku gulēt. Kā nolicies gulēt - dzird: viens lejā pie tilta vareni sten: «Ē, ē!» Vec-Kurča saka: «Ko tu nu tā steni? Ja auksti, nāc sasildies! » Jā, uznāk liels sarkans, pliks vīrs un teic Vec-Kurčam: «Tu nu vari gulēt, es kurināšu!» Kādu laiku kurina labi, bet uz reizi, kad domā, ka šis jau aizmidzis, aiziet atkal uz leju. Bet Vec-Kurča nava vis aizmidzis, tas nebūs slinkais, celsies augšā un ies nopakaļus skatīties, ko tad stenētājs tur darīs. Jā, redz: šis paņem lielu bluķi, nesīs augšā. Tā mans Vec-Kurča žigli atpakaļ, noliek savā guļas vietā malkas kluci, apsedz saviem paltrakiem un pats noslēpjas aiz krāsns. Uznāk lielais vīrs ar bluķi, sviež virsū malkas klucim, to par gulētāju turēdams, un spiež un spiež, smiedamies: «Ec, ec, ē! nu būs Vec-Kurča pagalam! »

«E, hē! nebūs vis pagalam!» iesaucas Vec-Kurča un skrej ārā no cepļa. Kā skrej ārā, plikais vīrs pakaļ: «Kaut velns paņemtu, ir tad vajaga rokā dabūt!» Jau drīzi arī klāt, bet VecKurča paskatās atpakaļ un iesaucas: «Vai, Dieviņ, tētiņ, nu būs klāt!» un tā plikais uz rāviena paliek pakaļ - nevar vairs panākt. Vec-Kurča apskatās - sāk šo zobot: «Ec, ecē, kā nevar rokā dabūt!» Bet tiklīdz to izteicis, plikais vīrs atkal drīzi klāt. Vec-Kurča paskatās atpakaļ, atkal iesaucas: «Vai, Dieviņ, tētiņ nu būs rokā!» Tūliņ plikais vīrs nevar atkal vairs palikt. Kā šis nevar panākt, Vec-Kurča zobo atkal. Plikais klāt atkal. Tā vairāk reizu apskrējuši ceplim apkārt. Beidzot plikais tik tik nesagrābis Vec-Kurču aiz krāga. Par laimi vēl dabūjis izsaukt: «Dievs, nāc man par palīgu!» Tūliņ plikais palicis pakaļ, tikai iesaucies: «Te nu! ko tad vērts - šie divi, es viens pats!» tad gājis uz leju, ielēcis atkal plauks! upē - nava vairs nācis ārā.