5. Prof. A. Becenbergers Kuršu kāpu Preiļos. Magazin d. lett. lit. Ges. 18. B. «Die Sprache d. preuss. Letten,. LP, VII, I, 429, 12.

Es (zvejnieks Egliens stāstīja) Dievam pasiliecavodams (sich anvertrauen) likos gulēt ir jau biju nitāļu āzmidzis ir jūtu, kad jau tā piktā dvase (leitiski dvāse, Geist) pi manis artinas (tuvojas). Tad es domāju: viņš rasi pi manis klāt nepiejies, kad es Dieva vārdā gribu āzmigt. Ale viņe artinājās vis jo klāt ir es gribēju pabust. Tad viņa uz reizu taka grūts vēš pradēje (iesāka) uz mani birpti. (brr machen) ir mani jo vis (gluži pavisam) gribeja āzmidzinat: ali es stenģos (pretim turejos), kad ea varečau pabust ir jēmu (fing an) dziedat seve (in mir) ir dievop (zu Gott) dvasiškas maldas (geistliche Bitten) aukšum sutinēt (sūtīt) pasiliecavodams Dievinam ar tikru (īstu) tiķējimu (ticību), kad mana sutvērtojis (radītājs) mani nedos viņam, tam, kuc (kuŗš) nieka nau pi manis piesilicis (kam par mani nekādas daļas), nu tava šlūžmas (Dienst) atraut. Ir tad es nu visas sirdes Dievam apsijemdams, kal es dzīvs, nu sava tiķējima naatserauties. Ir tad mana sirdie (manā sirdī) tapa taka džauksmas (prieks) ir meile (mīlestība) atseradas, ir tad es jutu, kad viņš gribeja nu ķeršta (dusmība) dar jo (noch mehr) mani spiesti ir visai žudēt (ums Leben bringen), ale es sava dvasiškas maldas būdams droši domaju, kad tu turi nu manis prapult, ir tad viņš tujaus (tūliņ) nu manis atsiraudams prapola, ir es jutu, kad viņš jau tur atstāt, ir tad es pradem belūgdams sava Dievina pabudu. Tā piktā dvase ir tā, kur iz laimes pasivirš ir dara to pašu dīnstu pagal (gemāss) mana sirdis pajutima (Bemerken durchs Gefuhl) ko ir pats vels dara.