6. Gaiķu Fricis, Zadiņš, Rudbāržos. Zin. Kom. kr. LP, VI, I, 181, 3.

Rudbāržu Laukumuižas rijas dēvē par velna rijām. Reiz, klausības laikos, divi vīri, krāsns kurinātāji, palikuši rijā par nakti un nolikušies gulēt viens pie krāsns, otrs pie durvim. Ne ilgi - krāsns gulētājs dzird: viņa biedrs nelabi krāc un sauc pēc palīga. Uzlēcis un taisījis uguni: bet tavu nelaimi - ik uguns būtu ietaisīta, ik pati atkal izdziest - tā vien. Neko darīt, skrējis pēc palīgiem. Muižas ļaudis ar vagāru aizdedzinājuši vējlukturi un steigušies uz riju; bet kā pavēruši durvis, šiem lai uguns izdzēsta. Ko nu? Sākuši Dieva dziesmas dziedāt, krustus aizmest un tad, tad uguns vairs nedzisusi. Nu sagājuši visi rijā un atraduši nelaimīgo ar kājām pie ārdiem pievilktu un maz, maz dzīvu vēl. Tikai to spējis izteikt vēl, ka tiklīdz taisījies aizmigt, melns kamols ievēlies pa durvim un uzsaucis: «Ko guli durvju priekšā, kur katram jāstaigā? Vai citur nevari gulēt?» Un tūliņ pēc tam viens uzgulies kā svina gabals viņam uz krūtim un nu juties, ka tiekot uz augšu vilkts. Tā esot samocījies, kamēr šie ar uguni rijā ienākuši, jo tad melnais, tiklīdz uguni manījis, taisījies prom, notītīdams «Tas tev par mācību, citiem par biedinājumu - durvju priekšā nevajaga gulēt, kur katram jāstaigā!» Samocītais vīrs mazu brīdi pieticis un tad nomiris.