Lietuvēns nenoteiktā veidā.

7. Skolotājs Māturu Atis Švitenē. LP, VII, I, 426, 3.

Puisis naktī dzirdējis vienu ienākam istabā, bet ieraudzīt nevarējis, kas tas tāds. Gribējis pamodināt citus ļaudis, bet balss bijusi aizņemta cieti un tūdaļ tāds smags, spalvains ķēms uzvēlies viņam uz kājām. Citi laudis arī bija izdzirdējuši durvis vārstam, tādēļ aizdedzinājuši uguni skatīties, kas tur ir. Ieraudzījuši puisi pa gultu mokāmies un staipāmies. Vaicājuši, kas kaišot, bet puisis ne vārda atteikt. Te kāda vecenīte ieminējusies: vai tikai puisi nemokot lietuvēns? Un pārmetusi tam krustu. Tiklīdz pārmetusi krustu, puisis palicis mierīgs, durvis atkal nočīkstējušas, bet durvju vārstītāja nevarējuši ieraudzīt. Puisis sācis nu runāt un stāstījis, ka viens ienācis pa durvim, uzvēlies viņam uz kājām un tik neganti spiedis, ka ne papīkstēt.