9. H. Skujiņa Smiltenē.

Reiz gājis viens Blomu muižas graudnieks pie muižas mašīna šķūņa. Bijusi klusa vasaras nakts. Zirgi ganījušies uz āboliņa rugājā un tos gulētājs sargājis, lai tie neiet muižas labībā. Uznācis tāds kā nogurums un miegs, bet šķūnī sācis kautkas gaudot un šņākt. Daudz nav gulētājs ievērojis un drīz vien aizmidzis. Ilgi laikam nedabūjis gulēt - tāds savāds, mīksts un spalvains uzvēlies uz kājām un vēlies vien tālāk uz krūtim. Bijis tik smags, ka nevarējis ne pakustēt, elpa bijusi ciet. Uzvēlies uz krūtim un karsta elpa situsies sejā. Gulētājs uztrūcies sēdus, raudzījies apkārt, bet viss bijis klusu. Pagriezies uz sāņiem un atkal uznācis snaudiens, bet šķūnī sācis kaut kas tik briesmīgi šņākt un rūkt, ka nav varējis vairs iemigt. Šķūņa jumts brakšķējis, durvis klaudzējušas, lai gan vēja nav bijis. Gulētājs manījis, ka nav labi. Nogājis no šķūņa soļus desmit un apgulies pie āboliņa zārda. Nu vairs nekā nav dzirdējis. Ne vairs šķūnis rūcis, ne vairs jumts brakšķējis.