Lietuvēns moka lopus.

8. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 1894. LP, VII, I 436, 4.

Pēc ļauna cilvēka miršanas, viņa gars ķeŗoties tūlīt pie tiem darbiem, kurus šis cilvēks dzīvs būdams bijis nodomājis darīt jeb arī darījis. Burvju un raganu gari nodarbojušies kā lietuvēni, kas mocījuši lopus, dažreiz arī cilvēkus. Esmu dzirdējis kādu saimnieci izsakāmies: «Lai Dievs žēlo, nu jau būs atkal pēdīgais posts, kamēr tiksim vaļā no nomirušās M.; dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebusi, un ja nu viņa to visu grib atdarīt, lai Dievs žēlo!» Reiz saimniece sacījusi uz kalpu sievām: «Vai ziniet ko, sievas? Šorīt iegājusi kūtī atradu, ka viena mana govs gluži slapja, kā no mārka izvilkta, un tad tāda gurdena, kā slima: ne ēd, ne gremo, nekā. Tūlīt jau domāju: nu labi nebūs, un jā - riktīgi - tagad dabonu zināt, ka vecā M. .. vakar vakarā nomirusi.» Šī pati saimniece uzsauc savam vīram, kas pusdienas laikā pārbrauc no meža mājā: «Ej, vīriņ, ej uz kūti nu jau viens lietuvēns pasaulē atkal vairāk - vakar vakarā nomirusi vecā M.. un izgājušā naktī tūlīt jau griezusies kā nelabais pa kūti. Uzvelc jau pie vienas reizes lietuvēna krustu deviņiem stūriem!»