1. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 186, 194.

Grenču Jaunās muižas rijā metējs (mētātājs, rijkuris) reiz kurina svētā naktī rijas krāsni un apgulas uz rijas krāsns mūrīša. Uz reizi piedarba durvis pačīkst. Vīrs domā, ka meitas nākušas pēc skalu malkas (darvekšļiem) un tādēļ jokojas: «Nāciet, nāciet, šoreiz sausumus nedošu!» Te žvāks! kautkas uzgāžas vīram virsū. Viņš ķer ar vienu roku, ķeŗ ar otru - nogrābj mazu puiku. Tas bijis lietuvēns. Vīrs nu sabīstas un domā pilnā kaklā bļaut, bet puika noņēmis balsi. Beidzot tas saķeŗ no visa spēka un nosviež puiku uz plānu - žvāks! Mazais pazūd un vīram tūlīt balss atkal gadās. Tomēr no tā laika vīrs vairs neticis no lietuvēna vaļā. Otrā gadā viņš salīdzis citur par kalpu, jo domājis, ka tad nejēga viņu atstās, bet nekā. Beidzot kāds vecs sirmgalvis viņu pamācījis, lai raugot lietuvēnu nolādēt. Kādu nakti sācis arī lietuvēnu lādēt, lai pērkons nospeŗot, lai zibiņi sadragājot. Tā lādot lietuvēns atbildējis: «Ja tu būtu labi izkratījis vecās mājās čubmaišeli, tad tevim nebūtu bijis manis ko lādēt. Čubmaišeļa stūrī atbraucu līdz.»

Vīru nu lietuvēns gan atstājis, bet uzkritis atkal viņa govij. Kādu vakaru sieva gājusi ar savu zēnu govi sargāt: sieva paliek pie durvim un zēns pie govs. Te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! un nokrīt uz govs pusi žvāks! Govs tūlīt ieīdas un sāk kunkstēt. Te zēns ķer un sauc: «Māt, māt, noķēru mīkstu spalvainu!» Māte no bailēm noskrien uz istabu; zēns poš pakaļ: bet no tā laika lietuvēns nozudis.