Velis par lietuvēnu.

1. Piočkalns Skrundā. LP, V, 81, 14.

Lietuvēns cits nokas neesot, ka nozūmētu nekrustītu bērnu dvēseles. Pa naktim šīs dvēseles atiet miesās atpakaļ un tad moca un jādelē gan lopus, gan cilvēkus. Tādām nelaikā mirušām miesām tas esot jādara tādēļ, lai kapā neaizietu badā, jo tiklīdz kā esot izmocījuši kādu lopu, vai cilvēku, tad viņām atļaujot paēst, citādi nedabūjot. Bet ja pērkons iesperot tai vietā, kur tādas miesas paglabātas, tad dvēsele dabūnot mieru: ietiekot debesīs un miesai vairs neesot jāēd.

Reiz viens saimnieks uzsējis tādam zirgam, ko lietuvēns katru nakti jādelējis, izkaptis mugurā; citas izkaptis sējis krustiem, citas garniskis, bet asmiņus visām uz augšu. Rītā gājis zirgu raudzīt, zirgs bijis sauss, nebijis jādelēts, bet steliņģī atradis nogrieztas bērna rociņas.

P i e z ī m e. Andrej; Bertolds Dundagā uzrakstījis teiku (LP, VII, I, 426, 4), kur «noslīcinātas sievietes gars» uzkritis uz gājēja pleciem kā liels smagums. P. Š.