Velis par lietuvēnu.

2. Ētmanis Kazdangā. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 429, 9.

Vienu puisi lietuvēns ilgu laiku mocījis. Tad puisis uzsējis vienu nakti ēķeles (linu suku) sev virsū un apgulies ar tām. Nebijis ilgi, lietuvēns klāt un, viņam virsū krizdams, uz ēķelēm tā sabakstījies, ka tūliņ projām aizbēdzis. Rītā puisis izgājis zirgus no pieguļas mājā dzīt un ieraudzījis mežā pie ozola skaistu jaunekli raudam. Vaicājis: kas tāds esot? Jauneklis atbildējis, ka esot viņam brālis, jo māte, meita būdama, esot paslēpusi šo te apakš ozola. Izgājušā naktī viņš esot nejauki sabakstīts. Puisis teicis: «Tapēc tu sabakstījies, ka mani jāji!» «Jā, tur brāl, es neko nevaru darīt,» šis atbildējis, «tas jau manā dabā, ka cilvēkiem un lopiem pa naktim virsū jākrīt, bez tam nevaru pārtikt, tikpat kā bērns bez mātes.»