Velis par lietuvēnu.

5. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, II, 83, 47.

Reiz viens saimnieks braucis ar savu puisi no pilsētas mājā. Bijis tai dienā karsts laiks: dienasvidus laikā braukt nebijis iespējams, kā svilinājis. «Ko tur degt?» saimnieks iesaucies, «nojūgsim meža ēnā zirgus un paši pakritīsim dienasvidū, kamēr lielais karstums kautcik pārgājis.» Labi. Bet braucēji vēl nedabū ne iemigt, te zirgi, ausis sacēluši, sāk kŗākt. Saimnieks domā: zirgi izslāpuši; viņš pasaka puisim, lai aizved pie upītes padzirdināt. Bet līdz ko puisis aizgājis, te kautkas smags sāk tik saimniekam uz krūtim velties. Viņš gan grūž nost, tomēr nevar un nevar. Beidzot tas ierauga uz vēdera mazu sarkanu vīriņu. «Kas tu tāds esi?» saimnieks prasa. «Esmu lietuvēns! » «Ko tu gribi? Laid jel mani vaļā!» «Nelaidīšu tevi, saimniek, kamēr apsolies mani nokristīt. Nomiru nekristīts un tādēļ man nav miera. Esmu jau dažus mocījis, lai mani nokristītu, bet neviens to nedara.» Labi, tad es to padarīšu. Puisis tūlīt atnesīs ūdeni.» Saimnieks nokrista sarkano vīriņu. Tas tūlīt pazūd un nu abi braucēji liekas no jauna dienasvidū. Bet pēc dienasvidus atkal citi brīnumi: tai vietā, kur vīriņš kristīts, liels katls zelta naudas. Ko nu gaidīt? Jāceļ tik ratos un jāved uz mājām.