1. F. Fišers Krūtē, Lejas-Kurzemē LP, VII, I, 432, 2.

Reiz gājis viens vīrs pie baznīcas naudu rakt. Būtu jau gandrīz izracis, ja ceļinieks gaŗāmbraukdams nebūtu viņu izbiedējis. Nu pārnācis mājā ļoti nobijies un apgulies stāģinē (šķūnī) gultā. Citreiz bijušas pieslietas pie lauka durvim no iekšpuses tādas pusdures. Vakarā viņa sieva redzējusi, ka pa šīm pusdurēm pārlēcis sarkans suns. Viņa to turējusi par mājas suni, bet tas bijis velns, kas meklējis pēc vīra. Viņa iegājusi pie vīra un likusies gulēt, bet aizmigt nevarējusi, jo vīrs neganti krācis. Pienākusi pusnakts. Te izdzirdējusi, ka stāģinē ejot: «Suk, suk, suk! » Uz vienu reizi suns piegājis pie vīra gultas un bāzies ar joni virsū, tā ka vīrs stenējis: «Ui, ui, ui!» Netālu kūts augšā gulējuši zaldāti. Šie izdzirdējuši sievu saucam un vīru stenam, noskrējuši no kūts un gandrīz nodūruši suni ar bagnītēm. Vīrs nu gan ticis svabads, bet mute bijusi apgriezta pakausī. Pēcāk gan attecējis, bet mute palikusi uz sānu pusi, pareizi nekad vairs nesagriezusies.