1. A. Lerchis-Puškaitis no Dores Ripas Džūkstē. LP, VI, 181, 4.

Viens saimnieks sestdienas vakaru bijis pie mācītāja pierakstīties. Jājis mājā, pie Džūkstes jau palicis tumšs. Atjājis pie Raicēnu lejas (pie Rūteņu mājām), te uz reizi gadījies viens viņam aiz muguras uz zirga; tas teicis: lai nebīstoties, nedarīšot itin nekā jauna; bet lai aizeimot uz tām un tām mājām un lai pasakot turienes meitai Līzai, ka viņai rītu itin agri vajagot būt pie tā akmiņa, kur toreiz savu bērnu paglabājusi, tur turēšot tiesu. Jājējs vaicājis: kas viņš tāds esot? «Es esmu tā dvēsele, ko viņa tur paglabājusi pie tā akmiņa.» Nu vaicājis: «No kā tad tu tik ilgi pārtiki?» «Mēs pārtiekam no tam, ko cilvēki tai stundā strādā, kad saule noriet.» To sacījis, rādītājies pazudis.

Nu saimnieks tai pašā reizē iejājis arī tais un tais mājās un pateicis Līzai, kas viņai rīta agrumā darāms. Bet Līza negājusi vis pie akmiņa, laikam baidījusies.

Te otrā dienā - tai svētdienā - sacēlies bargs laiks un pērkons saspārdījis šito akmeni gabalu gabalos.